Eļļas spiedējs Reinis Balodis

Reinis Balodis

Reinis Balodis Jēkabpils pusē dibinājis uzņēmumu SIA „Daugavmalas rapsis”. Viņš eļļā pārstrādā savas ģimenes izaudzētos rapšus, ķimenes, linsēklas, sinepju sēklas, āboliņu.

Reiņa tētim pieder zemnieku saimniecība „Lejasjērēni”, kurā lielās platībās audzē rapsi, pēdējos gados audzē arī ķimenes, linsēklas, sinepju sēklas un āboliņu. Reinim bakalaura darbu izstrādājot radusies ideja, kā paplašināt ģimenes biznesu. Tāpēc jaunais puisis dibināja uzņēmumu, kas vecāku izaudzēto pārstrādā eļļās. Viņš stāsta, ka, pārstrādājot ģimenes izaudzēto, ir pārliecība par labas kvalitātes produktu. „Es esmu blakus audzēšanas procesā un varu izvairīties no nekvalitatīvām sēklām un tādām, kas ir mākslīgi nogatavinātas. Nākotnē ir ideja pārstrādāt izejvielas arī pārtikas eļļā, šobrīd tiek ražota tehniskā eļļa, lopbarībai arī attiecīgi.” Pagaidām pietiek ar tādu izejvielu apjomu, kādu var nodrošināt pašu saimniecība, tālākā nākotnē, iespējams, iepirks izejvielas arī no citiem tuvējiem lauksaimniekiem.

Uz jautājumu, kad puisis sapratis, ka grib savu dzīvi saistīt ar laukiem, Reinis atbild: „Tas jau pašos sākumos. Kad vēl pamatskolā mācījos, man tēvs prasīja – nu tu te paliksi vai nepaliksi? Ja es būtu atbildējis, ka es nepalikšu, tad jau es tagad būtu kaut kur pilsētā, - kādā tirdzniecības centrā vai autosalonā, ja? Un kaut ko tirgotu. Vai arī sēdētu ofisā pie datora un pildītu veidlapas. Tajā brīdī es izvēlējos un teicu – jā. Tāpēc arī visa tālāka nākotne tika saistīta ar to. Zemes platības tika palielinātas, jauna tehnika tika iepirkta. Tāpēc arī pats aizgāju studēt uz Jelgavu. Es četrus gadus Jelgavā padzīvoju un sapratu, ka pilsētas dzīve ir forša, bet tā mani nesaista tik ļoti kā lauki. Man līdz pilsētai, līdz Jēkabpilij ir piecpadsmit minūšu brauciens. Rīgā citreiz tikai pārbraukt pāri Vanšu tiltam aizņem vairāk laika. Līdz ar to rodas jautājums – kurš ir iesprostots un kurš ir brīvāks?”

Reinis neapšaubāmi ir veiksmes stāsts. Viņa balsī dzirdama neatlaidība, kad viņš stāsta par bakalaura darbu un uzņēmuma dibināšanas procesu. Tāpēc es viņam jautāju, kā rīkoties citiem jauniešiem, kuriem ir idejas, ir vēlme dzīvot laukos. Jaunietis iesaka apzināt resursus, kurus piedāvā tuvējā apkārtne un attiecīgi tiem piemērot kādu no lauksaimniecības apakšnozarēm. „Laukos vispirms vajag paskatīties, kādi resursi blakām ir pieejami. Tur, kur zeme vairāk der ganībām, tur jāveido ganāmpulks. Mēs paskatījāmies, ka paši audzējam daudz rapsi, un man jau sen bija ideja par eļļas spiestuvi.”

Savā bakalaura darbā Reinis izstrādājis biznesa plānu savai idejai. Vēlāk, dibinot uzņēmumu, gan bakalaura teorija, kā Reinis saka, tika izņemta, vairāk strādāts pie aprēķiniem. Vai tas atmaksāsies? Cik ilgā laikā tas atmaksāsies? Vai šī ideja vispār ir dzīvotspējīga? Reinis ir atklāts un stāsta, ka bakalaura darbu aizstāvot, saskāries ar ļoti lielu kritiku no pieaicinātajiem ekspertiem. „Bija diezgan asa kritika, ka ar eļļas spiešanu nodarboties nav vērts. Tāpēc man arī bija motivācija par spīti parādīt, ka to visu var realizēt un tā ideja ir dzīvotspējīga.”

„Ja ir ideja, tad kas ir tas sliktākais, kas varētu notikt? Tagad arī bagāti un slaveni cilvēki iziet cauri maksātnespējas procesiem! Un turpina pēc tam dzīvot tālāk. Mēs esam baigi bailīgie un baidāmies riskēt. Sliktākā gadījumā neviens tev galvu nost necirtīs. Ar dzīvību tu neriskē. Ar finansēm riskē. Tas gan vienkārši jāuzdrošinās, pirms tam savu ideju izvērtējot uz papīra. Pasēžot, padomājot, vai tiešām tas, ko tu esi izdomājis... vai ir kaut kāda cerība, ka tas kaut ko nesīs arī atpakaļ. Ja jūt, ka tā ideja ir dzīvotspējīga, tad nevajag klusēt, bet ir jāmēģina to realizēt.”

Problēmas laukos.

Jaunie lauki 2.0 ziņo par pozitīvo, tomēr sarunā Reinis pieskaras kādam, kā pats saka, sāpīgam jautājumam. „Darbinieki laukos, tā ir sāpīga tēma. Viņi paliek mazāk. Pirmkārt, valstij būtu jādomā par to, lai vispār līdz tiem laukiem var aizbraukt. Arī es plānoju eļļas piegādāt uz tuvākajām pilsētām. Tālākā, - 50 kilometri ir Daugavpils. Bet tie ceļi! Tie ir vasaras sezonā vēl tā... būtībā saka tā: civilizācija beidzas tur, kur beidzas ceļš. Ja tas ceļš ir tikai virziens ar nosaukumu, tad attiecīgi arī tie lauki sāk stagnēt. Manā izpratnē pārāk daudz ražošanas tiek koncentrēts Rīgā. Bet laukos, attīstot ražošanu, būs vajadzīgs papildu darbs, būs darbavietas, parādīsies cilvēki, līdz ar to, ja būs cilvēki ar ģimenēm, tad būs bērni. Ja būs bērni, tad varēs skolas uzturēt,” ķēdīti iezīmē jaunais uzņēmējs.

Viņš turpina: „Kaut gan šāda problemātika jau ir visur. Es pabiju Somijā un arī tur viņi sūdzējās, ka no laukiem jaunie iet projām. Un viņi pat īsti nespēj neko izdarīt. Tā ir tāda tendence arī Eiropā. Man jau liekas, ka ceļi ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem.

Stāstām Reinim, ka Daces Dzenovskas pētījumā „Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos” norādīts, ka vairākās mazajās pašvaldībās arguments, kāpēc ceļi netiek uzlaboti, ir – te jau dzīvo maz cilvēku, tādēļ nav vērts ieguldīt līdzekļus infrastruktūrā. Reinis saka – bet tāpēc, neko nedarot, vairāk cilvēki arī tur nesāks dzīvot! Tur jau neviens vairāk neparādīsies, ja tur nevar nokļūt normāli.”

„Kāpēc laukos dzīvot ir forši? Nav jāuztraucas par automašīnu spogulīšu zagšanu pagalmos, sastrēgumiem, nelaipniem kaimiņiem. Man jau liekas, ka laukos dzīvo laipnāki cilvēki. Es vienmēr visiem pasmaidu un pasveicinu. Pilsētā, ejot pa ielu, nedod Dievs, otru ar elkoni aizskart. Tas dažkārt ar kautiņu var beigties. Varbūt arī ne tik traki un agresīvi. Bet tās sejas izteiksmes! Es vienmēr smejos, kad iebraucu pilsētā. Sēž visi sabiedriskajā ar skābām sejām, sabāzuši mūzikas austiņas ausīs. Neviens nesmaida, visi tik depresīvi, bēdīgi.”

Vēl Reinis atzīmē svaigo gaisu, nesteidzīgo un kluso dienas ritmu. Vakariņas pagalmā kopā ar ģimeni. Ja gribas sajust pilsētu, līdz tai var nokļūt piecpadsmit minūšu ilgā laikā. Viņš stāsta, ka pats cenšas nemitīgi uzturēt saikni ar pilsētu. Ik pa laikam aizbrauc uz Rīgu uz kādu teātra izrādi, uz kādu koncertu.

Reinis arī uzskata, ka lauksaimniecība ir perspektīva nozare uzņēmējdarbības attīstīšanai. „Tās mutes, kas jāpabaro, tās jau nepaliek mazāk. Ja Latvijā varbūt paliek mazāk, tad kopējais pasaules īpatsvars pēc pārtikas pieprasījuma tikai palielinās. Man liekas, ka tā ir tāda nozare, kas ir vajadzīga, bija vajadzīga un būs vajadzīga. Mums nav naftas, mums nav derīgo izrakteņu, vienīgais, kas vēl mums ir, tā ir inteliģence. Dzirdu, ka informācijas tehnoloģijās latvieši daudz var izdarīt.”