Sandra Grundštoka: 'Tev ir jādara tas, kas tev patīk'

Sandra Grundštoka, LLU veterinārmedicīnas 2.kursa studente

Iepriekš esam stāstījuši par to, ka Latvijā trūkst jaunu speciālistu veterinārmedicīnā un zootehnikā. Šoreiz sarunājāmies ar Sandru Grundštoku, kas Latvijas Lauksaimniecības universitātē studē veterinārmedicīnu otrajā kursā. Turpmākā sarunā uzzināsiet vairāk par topošo speciālisti, veterinārmedicīnas studijām un prakses darbiem, un to, ka vienmēr jādara tas, kas pašam sagādā prieku.

Sandra nāk no Talsu novada. Kopš bērnības jauniete ir dzīvojusi laukos un kā pati saka, - „bērnībā es pie lopiem vien sēdēju, zīmēju visādus fermu projektus.” Jutusi mīlestību gan pret laukiem, gan – dzīvnieciņiem. Sandras vecākiem ir saimniecība, kurā audzē gan trušus, gan aitas, arī zemenes. Pamatskolas beigās Sandra domājusi par arhitektūras studijām, jo tajā vecumā lauksaimniecība nav bijusi stilīga izvēle. Tomēr „vidusskolā es secināju tāpat, ka, lai uz kurām pusēm es skatītos un mēģinātu aizšmaukt, tāpat mani velk atpakaļ uz laukiem,” Sandra atzīstas. Meitene aizrautīgi stāsta, ka Latvijā bagātākais resurss ir zeme, mums nav ne naftas atradņu, ne citu derīgo izrakteņu, tāpēc būtu muļķīgi neizmantot to, kas mums ir pieejams.

Veterinārmedicīnas studijas jauniete izvēlējusies spontāni. Vidusskolas laikā mērķtiecīgi vēlējusies studēt zootehniku. Cilvēki apkārt ieteikuši toreiz topošajai studentei apsvērt vēl kādu variantu bez zootehnikas studijām. Kā Sandra pati stāsta, saņēmusi atestātu ar ļoti labām sekmēm un divas dienas pirms dokumentu iesniegšanas termiņa beigām pieteikusies arī veterinārmedicīnas studijām. „Es zināju, ka tur ir grūti, bet gāju ar domu, ka pamēģināšu. Ja nespēšu pavilkt vai nepatiks, nomainīšu virzienu uz zootehniku, tā varēja darīt pēc pirmā pusgada. Bet otrajā semestrī man tā pa īstam sāka iepatikties, un te nu es esmu! Nenožēloju, ka te atnācu.” Darbu, kas saistīts ar dzīvniekiem, Sandra izvēlējusies arī tāpēc, ka dārzeņi, ogas un kartupeļi, - tas nav viņas aicinājums.

Sandra neslēpj, ka visu mūžu izvēlētajā profesijā patlaban nedomā darboties, ilgtermiņā kaļ plānus savas uzņēmējdarbības izveidošanai, attīstīšanai. Pēc studijām gan labprāt Sandra vairākus gadus dotos izbraukumos pie pacientiem, taču ilgtermiņā viņa to negribētu. Arī darbs uz vietas klīnikā jaunieti neuzrunā. Sandra ir bijusi arī vairākās trušu izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs, tāpēc apsver arī iespēju strādāt izstādēs un vērtēt to dalībniekus – dzīvniekus.

Studijas un prakse.

„Ir jānāk un jāpamēģina!” par studijām saka Sandra. Viņa gan atzīst, ka veterinārmedicīna ir viena no jomām, kurā atbirst daudzi studētgribētāji. „Daudzi studijas nevar pavilkt, daudzi, kas labi mācās un labi apgūst teoriju, saprot, ka viņiem praktiskais darbs nesaista. Ir jāpamēģina. Es, kad atnācu uz veterinārmedicīnu, nemaz nezināju, ko mēs šeit darīsim. Man nebija ne jausmas, ka mums šeit dos kaulus mājās, ka būs jāpreparē visi tie līķi un tā tālāk. Daudzi to vienkārši nepavelk un viņiem nepatīk.”

Tagad Sandra darbojas praksē saimniecībā „Mikaitas”, par kuru mēs rakstījām martā. Pēc saviem novērojumiem un sarunas ar saimniecības īpašnieci Aiju Šneideri, Sandra zina teikt, ka Latvijā ļoti trūkst tieši aitkopības speciālistu. Viņa gan iezīmē, ka uz praksi devusies kopā ar kursabiedru un bez viņiem interesi par aitkopības nozari „Mikaitās” izrādījuši arī citu kursu studenti. „Mikaitās” jau smēja, ka mēs ar katru reizi braucam arvien vairāk. Pēdējo reizi mēs kopā bijām pieci. Mums tur ir dežūras. Naktīs mēs vienkārši ik pēc pāris stundām ceļamies. Divpadsmitos ejam uz kūti, trijos, dažreiz arī sešos sanāk, ja no rīta nav, kas aiziet. Ja kādai aitai piedzimuši jēri, jaunā ģimene jānoliek atsevišķi. Ir jāpaskatās, vai mātei un jēriem viss kārtībā.”

Sandra ir neliela auguma, tāpēc jautāju, vai tas nav vairāk vīriešu darbs? Viņa atbild: „Ar liellopiem ir daudz grūtāk. Man pašai ļoti patīk liellopi, pie govīm vien bērnībā sēdēju. Tagad pusotra gada laikā es sapratu, ka strādāt ar liellopiem sievietēm ir grūtāk. Pie aitām tik lielu spēku nevajag. Sākumā ar kursabiedru aitas vakcinējām divatā – viens turēja, otrs vakcinēja, tāpat ar nagu griešanu. Bet vēlāk tu saproti, ka ikdienā tev tādi palīgi blakus nestāvēs, un gribi vai nē, bet nākas tās lietas apgūt arī vienam pašam. Piešaujas, tas vairāk arī atkarīgs no tehnikas, nevis no spēka.”

Atrodi to, kas tev patīk, esi oriģināls!

Sandra uzskata, ka jauniešiem laukos noteikti ir vieta. Ja neinteresē lauksaimniecība ir iespējas nodarboties ar nelauksaimniecisko uzņēmējdarbību un ražot, piemēram, zobu birstītes. Kāds Jauno Zemnieku kluba biedrs Sandrai stāstījis par kādu vīrieti Polijā, kurš atvēris savu mākslas galeriju laukos, vecā šķūnī. Tam ir savs šarms un meitene ir pārliecināta, ka šāda oriģināla pieeja ieinteresētu jauniešus.

Arī Sandra pati kopš pirmā studiju semestra beigām darbojas Jauno Zemnieku klubā. „Par JZK es jau biju dzirdējusi vidusskolā, bet tad no Talsiem uz Jelgavu izbraukāt likās nereāli. Atnākot uz augstskolu, arī pirmā doma nebija uzreiz stāties JZK, nevarēju saņemties. Bet tad sanāca, ka viņi atbrauca pieredzes apmaiņā pie manis uz vecāku saimniecību. Ieminējos, ka man ir doma iestāties un viņi mani nostādīja fakta priekšā, - nākamā trešdienā ir sēde un pamēģini tikai neatnākt. Šogad esmu aktīvāka, ja agrāk es tikai apmeklēju pasākumus, tad šogad palīdzu arī organizēt. Patīk! Es esmu arī daudz ko ieguvusi, - foršus, pozitīvus cilvēkus sev apkārt, esmu bijusi vairākos pieredzes apmaiņas braucienos Latvijā. Esmu bijusi Baltijas jauno zemnieku seminārā Igaunijā.” Ieguvumus no dalības organizācijā iezīmē Sandra.

„Tev ir jādara tas, kas tev patīk. Ja tev nepatīk lauksaimniecība, tu vari dzīvot laukos, bet nenodarboties tieši ar to. Tu vari darīt jebko. Ja tev kas nepatiks tas, ko tu dari, tad tas tev nenesīs ne ienākumus, ne prieku, neko! Tas bija viens no tiem iemesliem, kāpēc es beigās vidusskolā arī paliku pie tiem laukiem. Tieši tāpēc, ka man tas patīk.”