Lauku jautājumi un pētniecība

 Dace Līkanse.
Foto no "Lauki ienāk pilsētā" Rīgas pasākuma.

7.februārī Latvijas Universitātes 72.konferencē socioloģijas sektorā Dace Līkanse uzstājās ar ziņojumu par zemnieku paaudžu pēctecību un lauku kopienu dzīvotspēju. Tagad Dace šo pašu tematu turpina pētīt doktorantūrā, vada arī studiju kursus Latvijas Universitātē un ir arī Jauno Zemnieku kluba biedre.

Daces ceļš uz Rīgu un pētniecību

Pabeigusi vidusskolu, devusies uz Rīgu ar domām, ka īstās izaugsmes iespējas ir tieši galvaspilsētā. Iedziļinoties lauku jautājumos, sapratusi, cik tad īstenībā jaunie cilvēki var laukos izdarīt ar visiem resursiem, kas tur ir. Šobrīd laukos ir daudz brīvās telpas un iespēju. „Jauniešiem piemīt gan zināšanas, gan radošums un idejas, gan vēlme uzdrošināties. Man liekas, ka lauki ir tā vide, kur to visu var - savas ambīcijas īstenot un likt idejām pacelties. Ja es pati pirms pieciem gadiem biju pārliecināta, ka es savu dzīvi veidošu Rīgā, tad tagad es jau sāku kalt savas idejas par to, kā es būšu jaunais lauksaimnieks.” Dace saka, ka jauniešiem laukos viennozīmīgi ir perspektīva.

Pirms pieciem gadiem Dace no Gulbenes novada devusies uz Rīgu studēt socioloģiju. Tad arī radusies interese pētniecību socioloģijā saistīt ar lauku jautājumiem. Lauku tematiku Dace iekļāvusi teju ikvienā studiju darbā personīgas intereses vadīta, jo pati nāk no laukiem, vecākiem ir neliela saimniecība, kuru uztur ģimenes vajadzībām.

Darbojoties pētniecībā, jauniete pagājušā gada vasarā iestājusies arī Jauno Zemnieku klubā. Meklējusi informāciju par pētījuma dalībniekiem savam maģistra darbam un iepazinusies ar JZK priekšsēdētāju Raiti Unguru, kā rezultātā arī pati kļuvusi par kluba biedri. Primāri tā ir laba iespēja jaunajai pētniecei būt tuvāk lauksaimniekiem, iespēja iegūt vajadzīgo informāciju doktora disertācijai. Savukārt to informāciju, ko Dace ieguvusi studiju ietvaros, viņa nodod jaunajiem zemniekiem.

Pētniecība

Savā maģistra darbā jauniete pētījusi, kā zemnieku vecākā paaudze nodod savas saimniecības jaunākajai paaudzei, - kāpēc nodod vai nenodod. Dace iedziļinās arī tajā, kā jaunie zemnieki, vēl mācīdamies vidusskolā un dzīvojot kopā ar vecākiem, apguva saimniekošanas prasmes un kā viņi nonākuši pie lēmuma kādreiz pārņemt vecāku saimniecību savās rokās. Otrkārt, notiek iedziļināšanās procesā, kā saimniecība tiek nodota jaunākajai paaudzei, fokusējoties uz paaudžu sociālajām attiecībām.

Dace izdala divus modeļus, kas skaidro, kā parasti notiek saimniecības nodošana jaunajai paaudzei. Vienā no gadījumiem vecāki vienojas ar bērniem par to, kā noritēs darbs saimniecībā un nodošanas process norit mierīgi, bet ir arī tādi gadījumi, kad šis process maina paaudžu savstarpējās attiecības. „Tur jāņem vērā sociālo lomu maiņas, jo tā vecākā paaudze kaut kādā mērā zaudē to atbildību par saimniecību, viņiem vairs nav tik lielas, piemēram, tiesības lemt par dažādiem jautājumiem,” skaidro Dace.

Darbā secināts, ka paaudžu maiņa pozitīvi ietekmē lauku izaugsmes potenciālu. „Tas, kā saimnieko jaunie zemnieki, tas ir uz ilgtermiņa perspektīvu vērsts. Jaunie bieži vien domā ilgtspējīgāk, nekā vecākā paaudze. Viņi skatās tālredzīgāk.” Tas savukārt pozitīvi ietekmē arī lauku dzīvotspēju. Dace stāsta, ka jaunākajai paaudzei ir vajadzīgās zināšanas un iemaņas, lai vadītu saimniecības. Bieži vien jaunieši ir ieguvuši ne tikai lauksaimniecisko izglītību, bet papildus izglītību arī kādā citā jomā, piemēram, uzņēmējdarbībā, ekonomikā vai sociālajās zinātnēs. No tā izriet, ka laukos dzīvo un strādā izglītoti un zinoši jauni cilvēki.

Maģistra darbā Dace pievērsusies saimniecībām, kas nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu, savukārt doktora disertācijā turpina aizsākto tematu par pēctecību, ietverot dažādu nozaru saimniecības visā Latvijā.

Jautāju, ko Dace ieteiktu pētīt citiem socioloģijas studentiem, kuriem lauku tēma ir interesanta. Kā pirmās viņa min jaunās iniciatīvas laukos, piemēram, Latvijas zemnieku kooperatīvu uzņēmumu „Latvijas Piens”, kurā apvienojušies vairāk nekā 600 Latvijas piensaimnieki. Šis gadījums ir patlaban aktuāls, un jaunā pētniece iesaka vērst uzmanību uz to kā jauno praksi, kurā veiksmīga sadarbība iespējama ne tikai starp, piemēram, trim mazām saimniecībām, bet starp lieliem kooperatīviem nacionālā līmenī.