Bērnības aizliegtais sapnis - kazkopība

Aivars Tabulevics

Sarunājāmies ar Siguldas novada Allažu pagasta „Lielgrodu” māju saimnieku Aivaru Tabulevicu par to, kā veicas kazkopībā un par to, cik ļoti nepieciešami ir jauni speciālisti Latvijas lauku reģionos.

A.Tabulevics kopā ar sievu zemnieku saimniecībā „Lielgrodes” audzē ap 200 kazām. Saimnieki no kazas piena darina sieru. Saimniecība ir pieejama arī tūristiem un citiem interesentiem, kas vēlas apciemot skaisto Siguldu un tostarp paviesoties Allažos. A.Tabulevics stāsta, ka pats vada ekskursijas un rāda viesiem procesu, kā no kazas piena var iegūt gardu sieru, kuru pēc tam iespējams arī iegādāties.

Foto: https://plus.google.com/u/0/photos/111552136149747166382/albums/5996875112296587057

Pats Aivars saimniekot sācis pirms 17 gadiem, pirms tam ieguvis mediķa izglītību. Savas saimniecības dibināšanu viņš sauc par bērnības aizliegto sapni. Uzaudzis laukos kopā ar mammu, kurai tolaik bija dažādi lauku dzīvnieki, tikai ne kazas. „Es gribēju kazu, un mamma teica - nē, kaza nebūs, būs visādi dzīvnieki, bet kaza nebūs. Nu tad es teicu – tad, kad es izaugšu, man būs daudz viņas. Tā tas arī ir sanācis.” Kamēr A.Tabulevics mācījies par mediķi, kā pats saka, kazas visu laiku dzīvojušas viņam sirdī un prātā. Pirms 17 gadiem kāda kaimiņiene piepildījusi jaunā vīrieša sapni un uzdāvinājusi viņam kazu un āzīti. „Tas bija ļoti veiksmīgs gads. Kazai piedzima pieci bērniņi, reti daudz. Parasti ir divi, trīs, ja? Tā man tas uzsākās. Tad paši iegādājāmies lauku saimniecību, gribējās viņas audzēt.”

Šobrīd saimniecībā dzīvo aptuveni 200 kazas un katrai no tām ir savs vārds, uz kuru tās atsaucas. Jautāju, - kā saimnieks spēj atcerēties visu dzīvnieciņu vārdus? A.Tabulevics stāsta: „Es esmu kā tāda skolotāja vai bērnudārza audzinātāja, kas ar viņām ikdienā ir kopā. Es jau viņas iepazīstu. Uzrunāju tajā vārdā. Problēmas ir ar jaunajiem bērniem, kamēr es viņus iepazīstu. Divas pilnīgi identiskas kazas tomēr nav, ja? Viņām ir īstenībā visskaistākie meiteņu vārdi, par kuriem man arī šeit ekskursanti... kādreiz kāds samulst, kāds priecājas. Nu ir visādi tādi diezgan inčīgi un skanīgi vārdi. Man uzreiz, nezin kāpēc, ienāca prātā daži vārdi uz burta „H”. Man ir Haida, Henna, Hima. Uz „A” burta - Astra, Aile, Agne. Nu daudz. Ir tiešām daudz ņemts no kalendāra. Tie vārdi nav gari, lai, saucot tos dzīvniekus, saprot, lai pašam ir viegli.” 

Laukos ir brīvas uzņēmējdarbības nišas un trūkst nozares speciālistu.

A.Tabulevics stāsta, ka lauki ir piemērota vide uzņēmējdarbības veidošanai, attīstīšanai. Viņš uzskata, ka nav nepieciešams uzreiz iegādāties lielas zemes platības un iepazīstina mūs ar to, kā saimnieko Šveicē. Tur ir ļoti daudz mazu saimniecību, kurās audzē desmit līdz divdesmit dzīvnieku, turklāt tās visas ir ekoloģiskās saimniecības, kas nenodara kaitējumu apkārtējai videi. 

Viņš uzskata, ka jebkurš jauns sākums rada grūtības, tāpēc uzsākt savu biznesu vajag ar nelielu skaitu dzīvnieku, piemēram, desmit. „Pats ideālākais variants jaunietim būtu vispirms pastrādāt pie kāda saimnieka un tad uzsākt pašam savu biznesu. Kad cilvēks, kā saka, diendienā kādu periodu iet ar saimnieku roku rokā, viņš redz ikdienas darbus, problēmas. Tā ir prioritāte, jo es domāju, ka mēs varam lasīt jebkuru literatūru un tā tālāk, bet viņa mums tās zināšanas neiedos. Zināšanas mēs iegūsim darbībā, kad paši būsim iemēģinājuši savu roku. Tad var izvērtēt, kas ir kas. Ja pēc tam mēs varam teikt – jā, tas ir mans! Tad tas ir super, tas ir skaisti.”

Latvijā brīvas nišas ir aitkopība un kazkopība. „Mēs Latvijā esam ļoti, ļoti maz. Mēs katrs ražojam sava veida sieru un mēs īstenībā tirgu nevaram nemaz piepildīt tepat Latvijā, kur nu vēl eksporta iespējas. Tur ir jābūt tikai uzņēmībai. Nenoliedzami, lai uzsāktu šādu biznesu, ir vajadzīgs liels finansiālais ieguvums, bet, tā kā šogad darbojas programma jaunajiem zemniekiem, es domāju, ka noteikti to vajadzētu izmantot. Tā vecuma gradācija ir pietiekoši augsta, līdz 40 gadiem, tāpēc ir pēdējais laiks domāt. It sevišķi, ja ir zeme un domā, ko ar viņu darīt.”

Saimnieks novērojis, ka laukos trūkst izglītotu speciālistu, kas var strādāt ar dzīvnieciņiem un pārtiku. Proti, trūkst veterinārārstu, zootehniķu un pārtikas tehnologu. „Vajag motivēt. Mums ir brīvas nišas. Ja jums ir tādas idejas, tas ir ārkārtīgi forši un apsveicami. Ja viens no simts vai kaut no tūkstoša tagad gribētu būt vetārsts vai zootehniķis, tas ir tikai apsveicami. Es šobrīd redzu, ka mums ir pieprasījums krietni lielāks, kā mēs varam piedāvāt.”

„Es gribu uzsvērt arī lauku tīru vidi, ekoloģiju,” saimnieks piebilst. Saimnieks pats novērojis, ka lauki iztukšojas, jaunatne izbrauc. Tāpēc uzskata, ka jaunajiem šobrīd ir visas iespējas doties uz laukiem un tur sevi realizēt. 

Dāvina kazlēnus maznodrošinātām un daudzbērnu ģimenēm.

Šogad A.Tabulevics uzdāvinājis jau 26 kazlēnus maznodrošinātām un daudzbērnu ģimenēm gan no Siguldas, gan no attālākām vietām, piemēram, Skrīveriem u.c. Varot dāvināt vēl, ja kādam ir interese, tad laipni lūgti!

Ideja par šāda veida bērnu un ģimeņu iepriecināšanu Aivaram bijusi jau vairākus gadus, arī pats sācis saimniekot, pateicoties kaimiņienes dāvinājumam. Sākotnēji mazos dzīvnieciņus piedāvājis paziņām, vēlāk par to ierunājies kādam Siguldas domes pārstāvim, kas ideju atbalstījis, izveidojis sludinājumu. Pēc sludinājuma ievietošanas radusies arī plašāka interese: „Jā, nu es varu pateikt, ka cilvēkiem tiešām ir ļoti liela atsaucība. Ļoti liela atsaucība! Un es biju ļoti priecīgs, kad es ieraudzīju patiesi mīļus, sirsnīgus, foršus cilvēkus, ja? Kad es jutu, ka viņiem ir tā mīlestība pret to dzīvnieku un arī iespēja izaudzēt to dzīvnieku. Kazlēniņš ir kā bērniņš, viņš ir barojams no rokas līdz zināmam vecumam.”

„Es jau parasti tiem cilvēciņiem saku, lai izdomā paņemt vairākus kazlēnus, jo kazlēns ir bara dzīvnieks, viņam gribas kompāniju. Ja ir divi, tas ir jautri. Ja trīs – vēl jautrāk.” Svarīgi, lai ģimenei ir arī āra teritorija, kur šobrīd kazlēniem ķert pirmos saules starus, D vitamīnu.