Jaunais biškopis ar lielu pieredzes bagāžu

Pēteris Grudovskis

Pēteris no mazotnes vērojis, kā tēvs nodarbojas ar biškopību, tagad 21 gada vecumā ir guvis pieredzi ne tikai vecāku zemnieku saimniecībā „Lielvaicēni” Aucē, bet strādājis arī Havaju salās un Austrālijā. Septembrī uzsācis studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē ar pārliecību turpināt tēva iesākto darbu. Arī mazais brālis Toms (15) jau startējis starptautiskos jauno biškopju konkursos.

Gan Pēteris, gan Toms atceras, ka jau bērnībā palīdzējuši tētim biškopībā, piemēram, gatavojuši medus telpas rāmīšus. Vecākais dēls Pēteris min, ka lielāku atbildību pret ģimenes saimniecību viņš uzņēmies 14 gadu vecumā, kad aizgāja kāds strādnieks Aigariņš. Nu jau astoto gadu jaunietis nodarbojas ar bišu māšu audzēšanu.

Pēteris ir arī Latvijas Biškopības biedrības biedrs un saka: „Biškopības biedrību es tiešām varu slavēt, tā ir viena no lauksaimniecības spēcīgākajām organizācijām, man liekas, aiz Zemnieku Saeimas.” Biedrība ar Eiropas Savienības atbalstu nodrošina savus biedrus ar zālēm pret bišu ērcīti, tāpat apmāca jaunos biškopjus, nodrošina bezmaksas konsultācijas, organizē konferences, izstādes, lekcijas, konkursus un gada beigās arī rīko balli.

Jaunietis ir priecīgs, ka dzīvo tieši laukos, kā lielāko priekšrocību viņš min iespēju dzīvot un ēst veselīgi: „Šeit tu ēd savas omītes marinētos gurķus un ceptos kartupeļus, tev nav jāiet uz ātrās ēdināšanas ēstuvēm „Hesburger” vai „McDonalds”. Rīgā, protams, var arī normāli paēst, bet cik bieži to parasti cilvēki izvēlas? Laukos tā ir spiesta lieta – labi ēst!” Otrkārt, viņš atzīmē dzīves dārdzību pilētās, norādot, ka ar algu ap 400 latiem laukos ir iespēja arī daļu atlicināt.

Savukārt mazais brālis Toms 2011.gadā kopā ar diviem citiem jauniešiem devās pārstāvēt Latviju starptautiskā jauno biškopju konkursā, kura mērķis bija popularizēt nozari jauniešu vidū. Konkursā tika pārstāvētas 15 valstis. Toms atceras, ka bija jāpilda dažādi testi, jādarbojas ar bitēm praktiski, tostarp pārbaudīja jauniešu zināšanas par bišu anatomiju jeb ķermeņa uzbūvi. Pagājušajā gadā jaunākais brālis ieguvis arī sertifikātu, pabeidzot biškopības kursus.

Pētera pieredze ārvalstīs.

Pabeidzis Rīgā vidusskolu, uzreiz studēt puisis negribējis, saka, ka viņu piemeklējis „mazais Sprīdīša sindroms”. Bija sajūta, ka pasaule jāizpēta. „Man bija sava pieredze biškopībā, tas, ko tēvs bija iemācījis. Es vienkārši iegāju Google, uzrakstīju „American Beekeeping Federation”, un uzrakstīju viņiem e-pastu, ka esmu jauns, skaists puisis ar pieredzi biškopībā un labām angļu valodas zināšanām. Jautāju, vai man būtu iespēja kaut kur strādāt. Nosūtīju tās visas vēstules uz Kaliforniju, jo tur es tā kā vairāk gribēju atrasties. Vēl vienu es nosūtīju uz Havaju salām.” Atsaucība bijusi vislielākā tieši no Havaju salām, kur par samaksu astoņi dolāri stundā jaunajam entuziastam piedāvāja ierasties kaut vai nākamajā dienā. Aizbraucis strādāt pie kāda 70 gadus veca pensionāra apkopt 100 bišu saimes.

Atgriezies Latvijā, Pēteris žurnālam „Biškopis” stāstījis par pieredzēto Amerikā. „Tad, kad iznāca tas žurnāls, tad man draugos uzrakstīja tāds Uģis, viņš bija izlasījis ar mani interviju. Pats viņš atradās Austrālijā, tur strādāja. Jautāja, vai es negribu pie viņa pastrādāt, nu ne gluži pie viņa, bet pie viņa priekšnieka. Nokārtoju visas vīzas un aizbraucu uz Austrāliju biškopībā strādāt.” Ja Latvijā profesionāla biškopība ir darbs ar 300 saimēm, tad Austrālijā tās ir 1000 un pat 2000 saimes, salīdzina Pēteris. Arī darbs ir daudz modernizētāks.

Darbu Austrālijā Pēteris salīdzina ar armiju. Fiziski smags darbs karstā saulē, disciplīna. Pēc darba kopā ar Uģi atpūtušies sērfojot un dodoties uz vietējiem klubiem kopā ar citiem latviešiem. Tur sabijis pusgadu.

Arī citiem jaunajiem biškopjiem Pēteris iesaka doties uz ārvalstīm gūt pieredzi, kas sniedz plašāka profila skatījumu uz nozari. „Jauniešiem es neieteiktu uzreiz skriet uz laukiem un censties darīt visu pašam. Ja tu gribi dzīvot laukos un zini, ka agrāk vai vēlāk veidosi savu saimniecību, tad vispirms pastrādā pie kāda cita priekšnieka un paskaties no viņa – ko viņš dara? Kā viņš dara? Ko varētu darīt labāk? Ja ielec pavisam „zaļš” laukos un sāc zemenes audzēt, tad labāk ir kādu laiku pastrādāt pie kāda cita un tad domāt par kaut ko savu.”

Par zemnieku saimniecību un biškopību.

Zemnieku saimniecība „Lielvaicēni” 2012.gadā nosvinēja apaļu 20 gadu jubileju. Kopumā ģimene aprūpē ap 300 bišu saimēm, saražojot 15 līdz 20 tonnas medus sezonā. Bez stāvstropiem saimniecībai ir arī vairāki somu daudzkorpusu stropi, kas paredzēti komerciālai biškopībai. Priekšrocība ir iespēja tos pārvietot, piemēram, uz viršu laukiem Ādažu poligonā, tādējādi pagarinot sezonu.

„Lielvaicēnos” ražo dažādu veidu medu – viršu, meža ziedu, griķu, pavasara, pirts medu -, bez tā tirgo arī ziedputekšņus un bišu maizi, bišu barību, inventāru. Grudovskiem ir arī vairāki hektāri mežu un lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kur aug mieži, rapši, ziemas kvieši un vasaras kvieši. Piesaistot Eiropas Savienības fondu finansiālā atbalsta līdzekļus, saimnieki iegādājušies kombainu, vairākus jaunus stropus un tvaika tīrītāju, kas ar 150 grādu karstu tvaiku izmazgā medus telpas rāmīšus, kā biškopji no Eiropas saņem arī 12 latu subsīdijas par stropu.

Grudovsku medus tiek izplatīts dažādu aptieku tīklos, to pērk arī dažādas firmas, viena no lielākajām ir „Gemoss”, daudz iepērk arī dažādi veikali. Ir arī sadarbība ar ārvalstu biškopības firmām, piemēram, „Ambrosia”. Par stabilu tirdzniecības loku jāsaka paldies tētim un viņa 20 gadu garajam darbam, teic vecākais dēls.

„Tas, ka man tā saimniecība būs jāpārņem, tas jau ir neizbēgami. Es par citām lietām nemaz nedomāju, tāpēc arī savu iegūstamo izglītību esmu pielāgojis saimniecības vajadzībām. Esmu iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, mācos pirmajā kursā par lauksaimniecības inženieri,” stāsta Pēteris. Savu izvēli viņš pamato arī ar to, ka laukos trūkst cilvēku, kam ir vajadzīgās zināšanas, lai rīkotos ar jaunāko tehniku. Saimniecībā, kuru Pēteris kādreiz pārņems, pagaidām ir astoņi traktori, un ir jāprot tos ne tikai vadīt, bet arī saremontēt vajadzības gadījumā.

Jautāju Pēterim, vai internetā bieži aprakstītais par gaisa piesārņojuma un lauku miglošanas kaitīgo ietekmi uz bišu saimēm ir aktuāls arī Auces pusē. Taču puisis skaidro, ka pesticīdus un citus ķīmiskus līdzekļus lietojot saprātīgā daudzumā un atbilstoši norādītajām instrukcijām, bitēm kaitēt nevar. To gan nevajadzētu darīt dienas laikā, kad bites ievāc medu un atrodas, piemēram, uz rapšiem, jo tādā gadījumā ir iespējams nodarīt lielu postu biteniekiem. Pēteris norāda, ka runāt par bišu izmiršanu ir aktuālāk tieši Amerikā, kur visai izplatīta ir slimība ar nosaukumu Peru puve, pret kuru amerikāņi cīnās ar antibiotikām, kas nelabvēlīgi ietekmē bišu veselību. „Latvijā barot ar antibiotikām skaitās bez maz vai noziegums. Tas var iznīcināt visas bišu saimes. Latvijā ar to cīnās tā, ka iznīcina pilnīgi visas saimes un cer, ka nekas tāds neatgriezīsies,” stāsta jaunais biškopis.