Jaunais lauksaimnieks Matīss Majors audzē ziemas kviešus un iestājas par kvalitāti, ne kvantitāti

Matīss Majors

Latvijas Lauksaimniecības universitātes students, zemnieku saimniecības „Rotas” viens no saimniekiem Matīss Majors audzē ziemas kviešus un iestājas par kvalitāti, ne kvantitāti.

Matīss lauku darbus apguvis jau no bērna kājas, kopā ar tēvu pārņēmis vectēva zemnieku saimniecību Jelgavas novadā. Viņš iestājas par atbalstu jaunajiem saimniekiem, kuri grib dzīvot un strādāt laukos.

Pašlaik Matīss mācās LLU Lauksaimniecības fakultātē ar studiju novirzienu lauksaimniecības uzņēmējdarbībā, kā arī Lielplatones pagastā kopā ar tēvu Matīss apsaimnieko vairāk nekā 100 hektāru lielas zemes platības. Kā pats saka, saimniecība nemitīgi tiek attīstīta, izmantojot Eiropas projektu sniegtās iespējas, piesaistot līdzfinansējumu. Tas viss ir reāli, uzskata Matīss, argumentējot, ka ziema ir tas laiks, kad kārtot dažādas „papīru lietas”.

„Tajā pašā laikā mēs radām arī daudz jaunas darbavietas. Cilvēki nāk pie mums strādāt. Kā jau zināms, pašlaik laukos cilvēkiem, teiksim, ir ļoti grūti atrast darbu. Ja tu attīsti savu uzņēmumu, tad rodas arī šīs te darbavietas, un ar saimniecību pats cilvēks var uzturēt savu ģimeni,” iezīmē Matīss.

Šobrīd zemnieku saimniecībā „Rotas” tiek audzēti ziemas kvieši, ko eksportē uz tādām attālām valstīm kā, piemēram, Maroka, kur trūkst graudu. Matīss kopā ar tēvu nu jau plāno audzēt arī rapsi, iespējams, arī citas kultūras. Atbilstoši jaunākajam Eiropas likumdošanā, saimniecībai virs 30 hektāriem ir nepieciešams audzēt vairākas kultūras, bet daļa apsaimniekojamās zemes uz gadu jāatstāj atmatā. Tādējādi zeme atpūšas, uzņem tai vajadzīgās barības vielas.

Zemnieku saimniecība „Rotas” ir arī Baltijā lielākā kooperatīva „LATRAPS” viens no 700 biedriem. Kooperatīva pamatā ir savstarpēja palīdzības sniegšana biedru starpā, piemēram, „neražas” gados. Biedri cits citam nereti palīdz arī ar finansēm, piemēram, aizdodot naudu bez vai ar minimāliem procentiem.

Matīss neslēpj to prieku, ka saimniecība kopš vectēva darbošanās tajā augusi no trīs hektāriem līdz simts un vairāk. Tāpat ir gandarījums par to, ka viss sasniegts ģimenes spēkiem. „Es zinu, ko nozīmē strādāt savā uzņēmumā un cik tas grūti ir. Ja tu esi saimnieks, vai ne, savā uzņēmumā, tad tik, cik tu labi strādā, vai ne? Cik ļoti tu centies, tik arī tu nopelni. Ja tu neesi saimnieks, tad tev ir kāda konkrēta alga, un tas arī ir viss.” Saimniekam gan jāuzņemas liela atbildība tostarp par riskiem, jo iegūtās ražas apmēri ir atkarīgi no laikapstākļiem. Paša Matīsa pieredzē bijusi situācija, kad nākas zaudēt 90% ieplānotās ražas bargā sala dēļ.

Patlaban visur dzirdams, ka lielākā problēma ir ārzemnieki, kas izpērk Latvijas zemi. Atbalstot šādu politiku, valstij vairs nav īpašumu, ko piešķirt jaunajiem Latvijas zemniekiem, kas vēlētos uzsākt lauksaimniecību, stāsta Matīss. Salīdzinoši valsts atbalsts ir zems, un brīvas zemes faktiski nav. „Tāpēc, ka ir vairāki lielie zemnieki, kas ir sagrābušies ļoti, ļoti daudz zemes. Šai zemei ir ļoti augsta cena un tev nav iespējams viņu dabūt, lai kā tu gribētu. Vienmēr būs lielāks zemnieks, kas [tevi] pārsolīs,” situāciju iezīmē Matīss. Tam apakšā ir arī infrastruktūra, kas laukos jāattīsta, taču, lielajiem zemniekiem apsaimniekojot teju veselu pagastu, rodas situācija, kad ģimenes aizbrauc dzīvesvietas un darba meklējumos uz pilsētām. Tad jautājums par infrastruktūru ir šāds – vai tiem lielajiem zemniekiem vien būvēs ceļus, ūdensvadus, skolas utt.?

„Viens ir strādāt uz kvantitāti un sagrābt, cik tu vari, vai ne? Bet otrs ir strādāt uz kvalitāti. Respektīvi, ja tu strādā uz kvalitāti, tad tu vari ar pusi mazāku zemes daudzumu... Ir zemnieki, kas ir daudz lielāki par mums, bet ražas daudzumā mēs esam līdzvērtīgi.”

Laukos saimniekošana ik gadu kļūst modernizētāka, lauksaimniekam jāseko līdzi jaunajām tehnikām, jābūt mobilam. „Es esmu novērojis, ka laukos [tie] cilvēki, kas tiešām grib, tie arī labāk dzīvo, nekā, teiksim, atsevišķi cilvēki pilsētās.”