Atskats no „Lauki ienāk pilsētā” noslēguma konferences

Jelgavā, 4.decembrī, norisinājās projekta „Lauki ienāk pilsētā” noslēguma konference, kuru apmeklējām arī mēs.

Foto izstāde „Parādi, kā tu redzi laukus”

Turpmāk tekstā neliels atskats uz konferencē dzirdētajām atziņām un projekta ietvaros veikto pētījumu nozīmīgākajiem rezultātiem.

Konferences moderators Ansis Bogustovs savu uzrunu klātesošajiem sāk ar to, ka ir nepieciešams radīt pozitīvus stāstus un skaidrojumus par Latvijas laukiem un to saimniekiem. Ir jārāda, ka mēs varam un mums ir ar ko lepoties.

Projekta „Lauki ienāk pilsētā” mērķis pamatā bijis uzrunāt tieši pilsētu jaunatni un sabiedrību kopumā, radot apziņu – kas ir lauki un lauksaimnieki. Lauksaimniecība ir mūsu valsts bagātība un pie mums ir kur palikt, ir kur strādāt.

Pētījuma „Pilsētas jauniešu priekšstati par zemnieka portretu” galvenais rezultāts ir tāds, ka pilsētās auguši jaunieši joprojām dzīvo stereotipos. Fokusa grupu diskusijās ar deviņiem jauniešiem no pilsētām noskaidrots, ka biežāk lauki diemžēl tiek asociēti ar smagu darbu, pārmantotību paaudzēs, specifisku smaržu, gumijas zābakiem un maz brīvā laika. No otras puses, pilsētnieki uzskata, ka zemnieki ir viesmīlīgi un kārtīgi. Šī pētījuma ietvaros tika veikta anketēšana starp dažādu augstskolu studentiem un 12.klašu skolēniem Latvijā, Lietuvā un Polijā. Jaunieši visbiežāk kā priekšrocību dzīvošanai laukos atzīmējuši svaigu gaisu, taču kā mīnusu – uzskatu, ka zemnieki nemitīgi žēlojas, nav apmierināti. Kāpēc jaunieši no šīm valstīm vēlētos nodarboties ar lauksaimniecību? Tā ir daba, iespēja veidot savu biznesu un labi pelnīt, būt sev par bosu. Šeit gan iezīmējās pretrunas, jo tikpat labi, kāpēc jaunieši neizvēlētos lauksaimniecību, tiek minēta nespēja pelnīt gana daudz, bailes no lieliem dzīvniekiem, kā govīm, zirgiem.

Šeit jāpiemin, ka Latvijas un arī eksperti no ārvalstīm skaidro, ka stereotipi par laukiem bērniem rodas jau bērnībā, kad vecāki lasa tiem pasakas. Bieži vien arī latviešu daiļliteratūrā zemnieks tiek asociēts ar smagu darbu, tikumu. Viena no pētījuma līdzautorēm Linda Feldmane min piemēru ar pasaku „Ansītis un Grietiņa”, kur tiek pateikts, ka bērnu tēvs gāž mežā kokus, māte smagi strādā, bet viņiem pašiem teju jācieš bads.

Projekta ietvaros Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tika veiktas diskusijas ar pilsētu studentiem par dzīvi laukos, tostarp šādu diskusiju 22.novembrī Vidzemes Augstskolā apmeklējām arī mēs. Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas un sabiedrības attīstības fakultātes dekāne Irina Pilvere vispirms atzīmē, ka sarunās iezīmējās četri biežāk apspriestie koncepti Latvijā, proti, daba (meži un dzīvnieki laukos), apkārtējā vide (ekoloģiska pārtika, attālums starp kaimiņiem, nekoptas zemes), sabiedrība (pārsvarā veci cilvēki laukos), biznesa/uzņēmējdarbības iespējas laukos (lauksaimnieciskā ražošana, lauku tūrisms). Jaunieši gandrīz neakcentē nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības un teledarba iespējas laukos.

Paneļdiskusiju laikā jaunieši izspēlēja lomu spēles, meklējot risinājumus, kā padarīt dzīvi laukos pievilcīgāku, kā radīt pateicīgāku vidi zemniekiem. Kopīgais secinājums Latvijas jauniešiem ir tāds, ka jāsāk ar lauku pašvaldībām, kuru darbs ir reklamēt laukus kā lētāku un labāku vietu dzīvošanai, informēt iedzīvotājus un zemniekus par biznesa jautājumiem dažādu semināru veidā u.tml. No otras puses, iniciatīvai ir jānāk arī no pašiem cilvēkiem, vajag pozitīvu domāšanu!

Lietuvā jaunieši apzinās lauksaimniecības nozīmi valsts ekonomikā, bet nesaista savu dzīvi ar laukiem, jo, viņuprāt, tur nav ne sestdienu, ne svētdienu, ne vasaras brīvlaika. Lietuvas jaunieši uzskata, ka reāli attīstāms lauciņš būtu lauku tūrisms. Polijas jaunieši tāpat tieši lauku tūrismu saredz kā nākotnes biznesa iespēju, iespēju saņemt arī Eiropas finansējumus. Beigās tiek secināts, ka jaunieši Polijā ir kopumā informētāki nekā pilsētnieki Latvijā un Lietuvā.

Pētījuma „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes – Latvijas lauku iedzīvotāju attīstības stratēģijas un kultūrvides pārmaiņas” ietvaros tika veikti trīs dažādi pētījumi, kuru gaitā pētnieces dzīvoja uz vietas laukos pie reāliem cilvēkiem, vēroja, intervēja, analizēja tostarp politikas dokumentus un daiļdarbus.

Vienā no pētījumiem noskaidrots, ka ir divas dažādas pieejas dzīvošanai laukos. Viena no tām tendēta uz attīstību, otra - uz vienkāršu dzīvošanu laukos. Otrs no pētījumiem fokusējies uz sīksaimniekiem. Proti, nereti pastāv uzskats, ka sīksaimnieki kavē ekonomikas attīstību. Sīkas saimniecības Latvijā ir daudz, turpat ap 40%. Ir raksturojums, ka saimniekošana tajās ir neproduktīva. Pētniece Agnese Cimdiņa intervijās noskaidrojusi, kā paši sīksaimnieki saka – arī ar divām un trim govīm var pabarot ģimeni un veidot pagasta sociālo dzīvi. Zemgalē it īpaši pastāv situācija, kad ir daudz lielsaimnieku, un sīksaimnieki uzskata, ka, Zemgalē vienmēr būs kāds lielsaimnieks, kas zemi pārsolīs. Viņa lielajās platībās būtu vieta vairākām ģimenēm, tad tur būtu arī skolas, iespējas kopienām socializēties. Socializācijas jautājumam un tukšumam Latvijas laukos savā pētījumā pievērsusies Dace Dzenovska, kuras pētījumu iespējams lasīt arī mūsu bloga sadaļā „Noderīga informācija”. Pārējie pētījumi drīzumā pieejami būs šeit: http://laukiienakpilseta.lv/

Konferences nobeigumā norisinājās paneļdiskusija par to, kā veicināt sabiedrības izpratni par KLP ikdienā; kā uzlabot lauksaimniecības prestižu un kas būtu jāpilnveido KLP.

Skati arī dažas jauniešu fotogrāfijas konkursam „Parādi, kā tu redzi laukus”