Lauku patriots - Andrejs Lucāns

Andrejs Lucāns visu mūžu bijis un joprojām ir lauku patriots. Izstrādājis, kā pats saka, „Utopisko” brīvzemnieku projektu, kura mērķis ir piesaistīt laukiem Latvijas jaunās ģimenes.

Andrejs Lucāns

Kad norunājām tikšanos ar Andreju, galvenā doma bija pārrunāt viņa projekta ideju un skatījumu uz lauksaimniecības politiku Latvijā, taču Andreja paša dzīvesstāsts ir tik ļoti interesants, ka vispirms jāuzraksta par to.

Andrejs dzimis 1930.gadā. Darba gadi lielākoties pavadīti vēl iekš Padomju Savienības, tādēļ stāsts par Andreja atmiņām ar laukiem sākas 1940.gada 17.jūnijā. Desmit gadu vecumā, būdams gana statusā Sēlijā, Andrejs atceras, kā saimnieks, pie kura viņš strādājis, visus kalpus iesaucis savā istabā. Tāpēc, ka bija jānoklausās Kārļa Ulmaņa pēdējā runa. To viņš vēl tagad atceras.

Andreja ģimene vairākās paaudzēs tāpat bijusi saistīta ar lauksaimniecību. Proti, vecvectēvs bijis dārznieks, bet vecākiem Daugavpilī piederējusi Lucānu dārzniecība. Bet Andrejam pie vecākiem tā kā negribējies. Tāpēc trīs gadus pie kādiem saimniekiem pastrādājis par puspuisi, kas ir nākamā pakāpe laukos aiz gana amata. 1941.gadā atgriezies Daugavpilī.

 „Tā kā man visa ģimene bija saistīta ar lauksaimniecību, man jau pusaudža gados bija skaidrs – kaut kur tajā virzienā jāiet. Vai par dārznieku... Tēvs bija traktorists, tad mans sapnis arī bija būt par traktoristu.” Andreja tēvs gan 1944.gadā izsūtīts, atzīts par sociāli bīstamu elementu. Mamma kļuva par padomju lauksaimnieci. Andrejs devies uz Jēkabpili. Tālāk bez biļetes sēdies vilcienā uz Rīgu. Devies iestāties Bulduru Dārzkopības tehnikumā.

Nedienas ar profesijas iegūšanu.

Liekot iestājeksāmenu, viens no jautājumiem bija – biogrāfija. „Tad es sapratu, ka es nedrīkstu rakstīt to, ka mans tēvs ir arestēts. Tad es ļoti diplomātiski uzrakstīju, ka mūsu ģimenei padomju vara piešķīra lauksaimniecību. Tad man uzreiz cits statuss izskatās.” Bet ir taču teiciens par to, ka patiesība agri vai vēlu nāk gaismā. Andreja gadījumā 1951.gada rītā, pirms valsts eksāmena politekonomijā, direktors teicis: „Jūs, Lucān, netiekat pielaists pie eksāmena. Problēmas ar biogrāfiju.”

Andrejs skriešus devies uz staciju, ar vilcienu devies līdz Rīgai, uz Zemkopības ministriju. Pie ministra Jāņa Vanaga. „Pieklauvēju pie durvīm un man laimējās, ka viņš bija uz vietas. Tā jau ir reta parādība, kad ministrs ir uz vietas, vai ne?” Andrejs ministram izstāstījis par situāciju pirms eksāmena, bet J.Vanags iedevis papīru, uz kura situāciju aprakstīt, pats devies turpat pie telefona. „Cik man atmiņā palicies, kaut kur pie sienas piekarināts tas telefons... Un es pa starpām dzirdēju, ka viņš ar direktoru runāja. Nodeva, kā saka, pa notīm – „Kam jūs četrus gadus audzinājāt mūsu padomju lauksaimniecības speciālistu! Un tagad jūs nepielaidiet pie eksāmena!” Varējis dzirdēt, kā direktors taisnojies, pēc tam saņēmis norādi no ministra doties atpakaļ uz eksāmenu. Skrējis uz vilcienu un skolā nonācis līdz ar pusdienu pārtraukuma beigām, uz eksāmena otrās daļas sākumu. Saskrējies tostarp ar direktoru, kas teicis: „Lucān, kur Jūs bijāt? Jāraksta eksāmens.”

Karjerā kā pa kalniem - augšā, lejā.

Andreja sapnis bijis augļkopība. Kad pabeidzis tehnikumu, bija arī piedāvājums saimniekot šajā lauksaimniecības nozarē. „Bija skaidrs. Aiziet! Es braucu tur! Uz pleca man bija viena tašiņa, kas man bija – tas līdzi.” Trīs gadus pastrādājis, iestājies Lauksaimniecības akadēmijā. Tad arī tēvs atgriezies no izsūtījuma, melni akmeņi biogrāfijā vairs nevilkušies pakaļ. Paralēli studijām, 1958.gadā Andrejs kļuvis par kolhoza „Nākotne” priekšsēdētāju. Diplomdarba ietvaros izdomājis veidot kolhoza attīstības plānu. Diplomdarba vadītājs bijis Jānis Vanags.

Kolhozā nostrādājis astoņus gadus, pa tiem, kā pats saka, daudzas reizes mēģinājis sistēmu pārveidot, idealizēt, ka padomju varai ļoti apriebies. „Tad pie manis nāca visādi ziņotāji un prasīja – ko es domāju par lauksaimniecību mūsu? Manai pārliecībai bija lielas pretrunas ar padomju redzējumu. Bet mani argumenti balstījās uz Ļeņina teorijām.” Respektīvi, Andrejs nereti pacēlis jautājumu par rusifikāciju, lauku industrializāciju, par somiem, no kuriem jāmācās veidot stipru mugurkaulu. Savu pārliecību Andrejs argumentējis, izmantojot Ļeņina redzējumu nacionālā jautājumā. Andrejs izsaukts arī uz vietējo pašpārvaldi, kur saņēmis sūdzības pret sevi, taču viņš tās visas apstiprinājis, nevis noliedzis. Ierēdnis Iesmiņš saķēris galvu un teicis: „Ai, Lucān, Lucān... Un Jums ir drosme to visu sacīt.” Bet to drosmi devis Ļeņins, viņa teorijas par nacionālismu, varmācīgo kolhozu dibināšanu. Tāpēc savas domas Andrejs pozicionējis kā to, ko būtu darījis Ļeņins, ja būtu dzīvs.

Vēlāk sūdzības nonākušas līdz Centrālajai komitejai (CK) Rīgā. Viss, ko Andrejs tur runājis, ticis ierakstīts. Klātienē bija sapulcējušies aptuveni 20 cilvēki, ieskaitot valdības un armijas vadību. Taču Andrejs vēlreiz argumentējis, ka valstī notiek rusifikācija, ko pierāda norādes un uzraksti pašā CK, proti, krievu valodā.

„Pēc tam viņi [CK] organizēja demokrātisku manis atcelšanu no kolhoza priekšsēdētāja amata. Kā demokrātiski? Uzraksti atlūgumu un mēs tevi atcelsim. Es teicu – nē. Man tik nākamais pārvēlēšanas gads. Man neko nav pamata rakstīt, neko apzinos, nepareizi teicis.” Galu galā pārgājis strādāt uz citu kolhozu, kur ļaudis vēlējušies viņu ievēlēt par tā priekšsēdētāju. Andrejs smej, kas viņš par priekšsēdētāju, vienreiz izsviests, nepareiziem uzskatiem, turklāt valdībai zināmiem.

Pēdējos darba gadus Andrejs saistījis ar Valmieru. Strādājis Valmieras sovhozā, vēlāk Valmieras slimnīcā nostrādāti desmit gadi dārznieka amatā. Alejās, kas tuvumā slimnīcai, ozoli paša Andreja stādīti. Šobrīd Andrejs ir pensionārs, sarakstījis, kā pats saka „Utopisko” brīvzemnieku projektu.

„Utopiskais” brīvzemnieku projekts.

Tas paredz piesaistīt laukiem tieši jaunās ģimenes, piešķirot tiem piecus hektārus zemes un divus hektārus meža, ko apsaimniekot. Tādējādi tie zemes resursi, kas šobrīd iznīkst, tiktu izmantoti lietderīgi. Andrejs cer, ka šis projekts tiktu izmēģināts vismaz vienā pilotprojektā, un ar tā ideju viņš vērsies pie visiem atjaunotās Latvijas prezidentiem, tostarp nosūtījis šo projektu pašreizējai zemkopības ministrei Laimdotai Straujumai. Andrejs aicina pašreizējos studentus izvēlēties izstrādāt diplomdarbus saistībā ar viņa „Brīvzemnieku projektu”, kas balstīts statistikas datos, teorijās, aprēķinos.

Andrejs projektu izstrādājis pats sev, ja vien varētu noņemt kādus 50 gadus nost, kā pats teic. Bet tam ir vajadzīgi jauni cilvēki, spēka gados. Kāpēc šobrīd šāds projekts nedarbojas? Jaunieši negrib? Valdība negrib? Andrejs uzskata, ka šie jautājumi ir savstarpēji saistīti. Proti, pirmkārt, šo ideju vajadzētu popularizēt no valsts puses. Bet, pēc Andreja domām, valsts aktivitāte ir 0,1%, kāda runa vēl par jaunu cilvēku aktivitāti. „Urbanizācija jums ilgtspējīgu nākotni nenodrošinās. Ilgtspējīgu nākotni var nodrošināt tikai kas? Zeme, ūdens, meži, viss. Lauksaimnieciskie zemes resursi, - tie jums var nodrošināt ilgtspējīgu nākotni un būt pašam saimniekam un kungam.”

Pašlaik lauksaimniecības politika nav veicinoša. Andrejs aicina parēķināt, kur 20 gadu laikā esam ieguldījuši līdzekļus, izsecinot, uz ko tad esam gājuši politiski. Protams, projekta ietvaros var rasties šķēršļi, piemēram, valsts atbalsts zemes iegādei. To Andrejs salīdzina ar savām studijām, kuras viņš vēlējies, tātad darījis maksimāli visu, lai tās pabeigtu, par spīti, savai biogrāfijai un „nepareizajai domāšanai”. Turklāt visi aizbraukušie ir potenciāli uzrunājamie, tātad saskan ar reemigrācijas politiku. „Esmu arī par cilvēkiem, kas ir, piemēram, grāmatveži, kuri ienāk un apgūst lauku dzīvi. Jā, viņi dzīvos laukos, bet, protams, viņiem būs arī savi [pilsētas darba] pienākumi.” Līdz šim savus centienus panākt izmaiņas valsts politikā Andrejs salīdzina ar iešanu pret padomju sistēmu padomju laikā. Grūti.

„Ja man šodien ir jādzīvo, tad man prasība ir viena. Dodiet man zemes gabaliņu! Man nevajag piecus hektārus, es varētu sākt ar pushektāru. To es varu ar lāpstu uzrakt. Es dzīvošu. Atsūtiet man vienīgi zelta zivtiņu, un es viņai palūgšu – noņem man 50 gadu nost!” Bet šobrīd laukos vajag jaunus cilvēkus. Vajag 10 000 jauniešu, kas nāktu un atdzīvinātu laukus. Tas dotu darbu arī citiem, piemēram, skolotājiem. Tā rezultātā attīstītos arī kultūras dzīve laukos.

Politika pašlaik, atbilstoši ES standartiem, tiek virzīta uz eksportu, kas nav labvēlīga mazajām saimniecībām, kas Latvijā ir vairums. Andrejs aicina lauksaimniecību uztvert kā dzīvesveidu, ne tikai biznesu.