Cits stāsts - Ilmārs Dūrītis par veterināro medicīnu

Pagājušajā gadā Jelgavā tika atklāta modernākā veterinārmedicīnas klīnika Baltijā. Tajā tiek praktizēta mazo dzīvnieku ārstniecība, ir arī zirgu klīnika un lauksaimniecisko dzīvnieku klīnika. Šo vietu apmeklējām arī mēs kopā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārās medicīnas fakultātes dekānu Ilmāru Dūrīti.

Ilmārs Dūrītis

Līdz šim blogā dalījāmies ar informāciju par iedvesmojošiem jauniešiem, viņu pieredzi laukos un lauksaimniecībā, tāpat dažādu organizāciju nostāju jautājumā par situāciju Latvijas laukos un jauniešu piesaisti tiem. Bet ļoti liela daļa lauksaimniecības un lauku nav iedomājama bez dzīvniekiem un veterinārārstiem, kas par tiem parūpētos.

Vispirms par situāciju veterinārajā medicīnā. Ilmārs Dūrītis šo nozari saredz kā ļoti perspektīvu. Latvijas Lauksaimniecības universitāte ir vienīgā institūcija Latvijā, kurā profesiju „veterinārārsts” iespējams apgūt. Reāli gan lielākā daļa absolventu savu turpmāko karjeru saista ar pilsētām, ne laukiem, piemēram, izvēloties darbu mazo dzīvnieku veterinārajās klīnikās, Pārtikas un veterinārajā dienestā un citur. Otra, mazākā daļa absolventu strādā laukos savās privātajās praksēs. Lai popularizētu veterinārmedicīnu kā tādu, tostarp arī laukos, pagājušajā gadā sadarbībā ar Jauno Zemnieku klubu tika izveidota filmiņa, kas parāda to, kāda izskatās veiksmīga veterinārārsta viena diena laukos.

„Mēs gribam iegūt produkciju no tā dzīvnieka, veterinārmedicīna ir svarīgs posms. Ja tas dzīvnieks ir slims, tad viņš to produkciju neražo vai no viņa var iegūt sliktu produkciju. Tāpēc veterinārārsts ir tas, kas atbild par to [dzīvnieku] no kūts, no zemes līdz pat galdam,” šīs konkrētās lauksaimniecības nozares nozīmību akcentē dekāns.

Kas pašreiz attur jauniešus no veterinārā darba laukos? Dekāns min darba grūtības pakāpi, kas laukos ir lielāka nekā pilsētās, tāpat, salīdzinot ar pilsētām, bieži vien laukos arī šajā profesijā var nopelnīt mazāk. Nākotnes iespēja veterinārārstam laukos ir apkalpojošo saimniecību skaita palielināšanās. Pēc dekāna domām saimniecības palielināsies, arī dzīvnieku skaits palielināsies. Tādējādi viens vetārsts var paplašināt savu apkalpes zonu. Piemēram, Valmierā šobrīd ir viena prakse, kas apkalpo trīs, četrus rajonus. Iespējams, jauniešus baida arī studiju ilgums, proti, seši gadi.

Tajā pašā laikā, lai gan pilsētas klīnikās ir iespējams nopelnīt salīdzinoši vairāk, veterinārārsti laukos tāpat ir vieni no materiāli veiksmīgākajiem cilvēkiem tur. „Ja salīdzina ar situāciju ārzemēs, jūs ļoti pareizi teicāt, ka ir jālauž šis te stereotips, kas ir iesakņojies mūsu sabiedrībā attiecībā uz lauksaimniecību un laukiem, arī uz veterinārmedicīnu tai skaitā. Viņš ir tiešām iesakņojies kaut kur no padomju laikiem, ka, ja tu ej laukos, tad tev ir kūts, tu esi piesiets govs astei, dubļi līdz acīm. Bet tas ir pagājis laiks!” Tagad šis darbs ir jau daudz augstākā līmenī. Ārzemēs uz veterinārmedicīnas studijām ir liels konkurss, proti, uz vienu studiju vietu konkurē 15-20 jaunieši, savukārt Latvijā tie ir divi jaunieši, kas jau ir daudz.

Gadā studijas pabeidz vidēji 30-35 veterinārārsti un viņiem visiem ir darba iespējas gan šeit pat, gan Eiropas Savienības dalībvalstīs. Dekāns regulāri saņem zvanus kā no valsts iestādēm, tā privātajām klīnikām ar vēlmi piedāvāt kādam no studentiem, absolventiem darbu.

Lai jaunietis izvēlētos šo nozari, ir jāpatīk dabai, tostarp bioloģijai kā mācību priekšmetam. Veterinārārsta profesija tāpat ir tāda kā misija. Ir jābūt vēlmei palīdzēt dzīvniekam, nedomājot par to, cik par to tiks saņemts un vai cilvēkam būs ko samaksāt. Ir jābūt sirdsapziņai, kas liek palīdzēt un darīt. Arī „dūšai” druscīt ir jābūt, jo reizēm ir jānodara sāpes ar domu, ka var palīdzēt. „Nē, es domāju, ka [tehnoloģijas] cilvēkus neaizstās, jo šeit ir cilvēciskais faktors ļoti svarīgs. Tehnoloģijas atvieglo veterinārārstam to darbību, bet tas lēmums – ko darīt? – ir cilvēka ziņā,” pārliecināts I.Dūrītis. Darbs ir aktīvs un dinamisks. Lauku veterinārārsts tāpat ir noteicējs pār savu dzīvi, pats plānojot savu darbu un izsaukumus.

Pēc intervijas devāmies ekskursijā pa jaunajām veterinārās klīnikas telpām, kur redzējām, kādas ir operāciju telpas, kā trusītis būrīti sēž uz galda un students tiek apmācīts, kā tam palīdzēt. Tāpat mūs sveicina sunīši un kaķīši, kas šobrīd Jelgavā ārstējas. Klīnika gan sastāv no trīs blokiem – mazo dzīvnieku klīnikas, zirgu klīnikas un lauksaimniecisko dzīvnieku klīnikas. Attiecīgi gan mazo dzīvnieku klīnika patlaban ir vienīgā, kas darbojas katru dienu, 24 stundas diennaktī, tādēļ pie zirgiem un lauksaimniecības dzīvniekiem iekšā netiekam. „Tagad ir jāpieradina dzīvnieku īpašnieki vest savus dzīvniekus uz klīniku. Ja ar suņiem, kaķiem nav problēmu, tad ar zirgiem, govīm ir. Ja ārzemēs tas ir pilnīgi normāli, ka zirga īpašnieks atved savu zirgu uz klīniku... Teiksim, zirgs ir klibs, viņš ieliek to zirgu konvojā un atved, tad Latvijā viņi [saimnieki] atkal grib, lai dakteris brauc pie viņa [uz saimniecību].” Tādējādi cilvēki ir jāradina pie tā, kā viņi paši dodas pie ārsta vai ved savu mīļdzīvnieku pie ārsta, tāpat vest savu zirgu uz klīniku ne tikai galējos gadījumos, kad jau nepieciešama operācija. Attiecībā uz lauksaimnieciskajiem dzīvniekiem, piemēram, govīm, Latvijas situācijā patlaban tos nav ekonomiski izdevīgi ārstēt klīnikā. Izmaksas ir ļoti lielas. un klīnika tiek izvēlēta visbiežāk gadījumos, kad lopiņš ir vērtīgas šķirnes eksemplārs.