 |
| Alma Spangere |
Alma
Spangere pēc pamatskolas beigšanas aizbēgusi uz Rīgu, prom no laukiem, kuros
uzaugusi. Mācoties galvaspilsetā, pamanījusi vecāku panākumus lauksaimniecības nozarē un
sapratusi, ka arī viņas dzīves ceļš tomēr ir lauksaimniecība.
Šobrīd
Alma studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātē,
pagājušajā semestrī devusies apmaiņas studijās Čehijā un aktīvi darbojas
Latvijas Jauno Zemnieku klubā.
Pagājušajā nedēļā
viesojāmies Jauno Zemnieku klubā, kur pārrunājām projekta „Jaunie lauki 2.0”
laikā paveikto, kā arī izdevās izbrīvēt sarunu ar vienu no kluba aktīvistēm
Almu Spangeri.
Alma ir dzimusi un
augusi laukos, viņas vecāki apsaimnieko 800 hektārus zemes, nodarbojas ar
graudkopību. Pabeigusi pamatskolu, Alma nevēlējās savu dzīvi turpmāk saistīt ar
laukiem, tāpēc kā vietu, kur turpināt mācības vidusskolā, izvēlējusies Rīgas
2.ģimnāziju, dabaszinību klasi. Stājoties vidusskolā, Alma vēlējusies kļūt par
žurnālisti, bet pēc absolvēšanas apsvērusi domu stāties Latvijas Universitātes
biologos. Tā gada martā vai aprīlī meitenes vecāki tika publicēti uz žurnāla
„Saimnieks” vāka. „Sapratu, ka mani uzrunā žurnāla „Saimnieks” sauklis „Esi
saimnieks savā zemē!”, ka lauksaimniecība ir tas leņķis, no kāda zināšanas par
dabu un tās procesiem vēlos iegūt. Iestājos LLU Lauksaimniecības fakultātē un
esmu sajūsmā! Es nevaru sevi iedomāties
kaut kur citur. Tā ir tā perfektā sajūta,” saka Alma.
Par Almas izvēli
pārsteigti bijuši Rīgas draugi, jautājot, kāpēc tāda izvēle? Kas ir
lauksaimniecība? Almas māsīca šo izvēli salīdzinājusi ar kļūšanu par
astronautu. Centusies pierunāt meiteni kopā studēt medicīnu. „Bet kāpēc man būt
mazai zivij milzīgā okeānā, ja es varu būt liela zivs dīķītī?” Laukos ir
visplašākās iespējas ikvienam, kas nav slinks.
Kā biznesam
perspektīvākās nozares Alma saredz mežsaimniecību un lauksaimniecību (šobrīd pati
ieinteresēta aitkopības nozarē un aitu vilnas pārdošanas problēmu risināšanā),
kam Latvijā piedāvā visus nepieciešamos resursus. Savu nākotni meitene saista
ar saimniekošanu vecāku saimniecībā, kura piedāvā labas iespējas nopelnīt un
nodrošināt sev labu dzīvi. „Tas mūsu dzīvesveids ģimenē arī ir tāds, ka mēs
katrs daudz ceļojam gan kopā, gan atsevišķi. Es redzu savus vecākus un es zinu,
ka saviem bērniem vēlos nodrošināt tikpat labu dzīvi. Es esmu ļoti pateicīga,
ka man ir tie [vecāku] pamati.” Alma pati saka, ka ir „iedegusies” par Latvijas
laukiem un necieš, ja kāds tos aizskar, sacīdams, ka laukos nav, ko darīt.
Almas interesēs ir pastāvošos stereotipus par lauku vidi apgāzt, piemēram,
viņai pašai nemaz gumijas zābaku nav, kas tik ļoti asociējas ar laukiem.
Tajā pašā laikā viņa
nenoliedz, kā pati saka, ka laukos joprojām ir gana daudz „pieturiņās sēdošo
jauniešu”. „Iespējas jau mums ir visiem, bet neviens jau negrib darīt. Dīvāns
pretī televizoram ir ērtāks, vai ne? Mani interesē, kurā brīdī tas jaunietis
saprot, ka viņš grib būt virs vidējā?”
Kā nākotnes iespēju lauku
attīstībai viņa min kooperāciju. Labs piemērs ir „LATRAPS”. Viņasprāt,
latviešiem gan nav raksturīga vēlme sadarboties kopīga mērķa vārdā, primāri
domājot, ka tik pašam veicas labāk nekā citiem.
Jauniešiem, kuri vēlas
dzīvi saistīt ar laukiem, bet viņiem nav savas saimniecības, protams, ir
grūtāk. „Tagad zeme ir ļoti dārga, un vecie zemnieki pie viņas turas. Viņi lolo
to cerību, ka viņu bērni to [lauku īpašumu] pārņems,” šķēršļus iezīmē Alma.
Tomēr viņas nostāja ir tāda, ka neiespējamu lietu nav, ir jāgrib un jāvar, un
viss būs.
Darbojoties JZK, Alma
apmeklējusi arī dažādus starptautiskus seminārus jauniešiem ārvalstīs,
piemēram, Francijā un Anglijā. „No šiem semināriem vienmēr atgriežos ar baigo
eksploziju galvā. Ir prieks būt daļai no tā visa, just kā [JZK] aug.” Gan
pašai, gan ar JZK Almai sanāk regulāri braukāt pa pasauli, papildu izglītoties,
tomēr vislielāko laimes sajūtu sniedz mājas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru