Audzē zemenes un palīdz afrikāņiem

No Artūra Pētersona personīgā arhīva.

Artūrs Pētersons saņēma mantojumā vecvectēva māju Igaunijas pierobežā, tagad audzē zemenes. Ideja par ekoloģiski tīru ogu audzēšanu ienāca prātā pirms dažiem gadiem, atrodoties Lielbritānijā, bet pagājušās ziemas klusais laiks ir pavadīts Āfrikā, apmācot cilvēkus darbam ķīmijas laboratorijā un ar ģeoloģiskās izpētes iekārtām.

Trīs mēnešus palīdzot afrikāņiem iegūt zeltu ar mūsdienīgām tehnoloģijām, Artūrs Pētersons vasarā ievāc mūsu pašu sārti saldo zeltu – zemenes -, bet ziemā strādā mežā, gādādams malku.

Agrāk nodarbojies ar uzņēmējdarbību, kas nebijusi saistīta ar lauksaimniecību, nu audzē zemenes, plāno audzēt arī avenes. Saimniecību Artūrs saņēmis mantojumā no tēva un tā ir 14 hektāru liela, ieskaitot mežu. Jutis atbildību pret dzimtas īpašumu nu jau četrās paaudzēs, Artūrs sākumā nav sapratis, ko ar īpašumu darīt. „Braukādams pa pasauli, es redzēju, kā intensīvi tiek audzētas dažādas kultūras. Piemēram, Madeirā visi mazie piemājas dārziņi ir apstādīti ar banāniem, Āfrikā vai katrs lauksaimnieks audzē sīpolus un dateles vai vīģes – tas viss pārdošanai.

Dzīvojot laukos un apstrādājot vienu hektāru zemes, ir iespējams uzturēt vismaz trīs cilvēku ģimeni, ieskaitot arī ekonomiskas brīvdienas dienvidu kūrortā.”

Man nepatīk ņemties ar lopiem, tāpēc izdomāju, ka ir jānodarbojas ar ogkopību, jo tā ir piemērota gan mūsu apstākļiem, gan ir pietiekami rentabla nelielās platībās. Latvijā tās ir jau zināmas tehnoloģijas, bet to ieviešana prasa arī tehniskas zināšanas un praktisko pieredzi. Dzīvojot laukos un apstrādājot vienu hektāru zemes, ir iespējams uzturēt vismaz trīs cilvēku ģimeni, ieskaitot arī ekonomiskas brīvdienas dienvidu kūrortā.”

Šogad novākta pirmā zemeņu raža, kas divas līdz trīs reizes pārsniedz to ražas daudzumu, kas ienāk vidusmēra saimniecībās. „Kāpēc zemenes? Pirmkārt, tā ir ātri augoša kultūra, tā ir daudzgadīga kultūra, tam ir visātrākā atdeve,” iezīmē Artūrs. Pagaidām Artūrs tiek galā saviem spēkiem, par Eiropas fondu atbalstu domās nākotnē. Patlaban saimnieks neslēpj, ka viņu attur atbalsta fondu ieguves birokrātiskie procesi.

Viena no nākotnes iespējām ir eksports, jo tuvākajos gados ir plānots iegūt 15 tonnas ogu sezonā, un tad jāsāk domāt par eksportu, piemēram, pārdodot ogas kaimiņiem Igauņiem.

„Pirmām kārtām, es neesmu piesaistīts pie kaut kādiem pulksteņiem vai vēl kaut kā. Es varu pats plānot savu dienu. Es varu plānot savus ienākumus. Esmu pašpietiekams. Man nav jābaidās, ka nebūs ko ēst, kaut ko nepaspēs... Nu, ko es izdaru, tas ir! Bet, ja neizdaru šodien, tad nākamreiz varēšu darīt pēc gada, tātad šo gadu man pietrūks gandarījuma” teic A.Pētersons.

Jautāju, vai Latvijas jauniešiem, jaunajām ģimenēm ir vieta laukos, un Artūrs ir pārliecināts: „Papilnam!!! Papilnam! Papilnam!” Laukos ir darbs, laukos ir nauda, laukos ir normāla dzīve. „Es neredzu, kur ir problēma? Viņš [jaunietis] braukā pa Latviju apkārt darīšanās. Viņam ir ar ko nodarboties. Gan redz apkārt daudz ko, gan... Viņam netraucē dzīvot. Viņš nejūtas apdalīts, ka šeit dzīvo, jo viņš ir šīs vietas saimnieks.” Lai jauni cilvēki izvēlētos laukus, ir jāmaina to domāšana, ir jāveicina strādāt gribēšana, uzskata Artūrs. Savukārt, lai darbi izdotos, ir nepieciešams padoms. „Prasi padomu!” teic Artūrs. Ja nesaproti, prasi to vairākiem cilvēkiem. Ar to var sākt.

Vēl viens aspekts, ar kuru valstij ir iespējams ieinteresēt cilvēkus dzīvot laukos, ir infrastruktūras uzlabošana. Ar to saprotot gan sakarus, gan kvalitatīvus ceļus, sabiedriskā transporta un elementāru pakalpojumu pieejamību tuvākajā apkārtnē. Iespējams, tas jaunus cilvēkus attur, liek justies kā ārpus civilizācijas. Artūrs šo problemātiku regulāri izjūt uz savas ādas. Arī mūsu sarunas laikā telefona sakari pārtūkst vismaz trīs reizes, kas esot norma. „Ja man jārunā ar cilvēku, kam laiks ir vērtīgs, tad man jāsēžas mašīnā un jābrauc uz tuvāko krustojumu puskilometra attālumā. Tad es runāju.” Šobrīd sanāk, ka „mobilā Igaunija” ir ienākusi „tukšajā” Latvijas teritorijā – Igaunijas tīkls strādā stabili, bet mums pašiem tīkla pārklājums nesniedzas pat līdz [valsts] robežai. Tomēr, ja šeit nebūs arī manis, tad ne pagastam, ne mobilā telefona operatoram nebūs intereses šeit kaut ko uzlabot. Ja te būs cilvēki, tad atnāks arī pakalpojuma sniedzēji, lai pārdotu savus pakalpojumus, un pašvaldību atbalsts, lai saņemtu nodokļus no strādājošajiem.”

Un kas ar tehnoloģijām, vai tās neaizstās cilvēku rokas? – jautāju. Savā pārliecībā, ka tehnoloģijas ir kā palīgs ražas efektivitātes palielināšanā, ne cilvēka aizstājējs, atbilde skan: „Nekur nevienas tehnoloģijas, neviens robots govij pie pupiem nepielīdīs, un neviens robots neizkaplēs dobi. Ko nozīmē tehnoloģijas? Tas, ka es varu ar tām pašām metodēm no hektāra izaudzēt trīs līdz sešas reizes vairāk – to nozīmē tehnoloģijas. Nevar iedomāties, ka es tagad gulēšu un neko nedarīšu, un man te apkārt viss notiksies. Tāpat būs jāiet, tā kultūra jākopj.” Bet labāk ir izdarīt lielo darbu vienreiz gadā, nevis darīt sīkumus ik pēc divām nedēļām.”

Lielākas problēmas mēdz sagādāt laikapstākļi. „Protams, es nevaru paredzēt, kā man tā kultūra pārziemos. Pirmā gada pieredze man rāda, ka pieci procenti man iet zudumā.” Tāpēc jāsagatavo rezerves līdzekļi. Tādēļ Artūrs izvēlējies audzēt arī avenes, jo vienas kultūras slimības vai citu nelabvēlīgu apstākļu gadījumā, būs otra. Patlaban jaunajam zemeņu audzētājam ir vairāki plāni nākotnei, kas vēl nav atklājami, bet par Artūru noteikti vēl dzirdēsim. Viņš pasniedz zemenes fasētās kastītēs un spainīšos, lai saglabātu kvalitāti, salīdzinot ar plaši redzamo piedāvājumu „no kastes ar šaufeli” kaudzē. „Mēs strādājam pie tā, ka tās zemenes tiek novāktas agri no rīta, un pusdienā tās ir jau pie klientiem.” Tādējādi tās ir tik svaigas, cik iespējams.

Par Artūra saimniecību vairāk uzzināt vari šeit: www.zemenuzeme.blogspot.com