 |
| Roberts Ločmelis |
Teiciens
„Nekur nav tik labi kā mājās” atbilst Roberta Ločmeļa pieredzētajam. Vidusskolā
Roberts savu dzīvi bija nolēmis saistīt ar šovbiznesu, tā dēļ devies pat uz
Amerikas Savienotajām Valstīm, tomēr šobrīd ir atgriezies ģimenes saimniecībā
„Mazdzērvītes” Kocēnos, kur top jauns būvniecības paplašināšanās projekts.
Vidusskolas laikā,
uzvarot dažādos konkursos, kā, piemēram, „Misters” un vadot dažnedažādus
pasākumus, Roberts Ločmelis vēlējās kļūt par šovmenu. Pēc vidusskolas
absolvēšanas mācījies Rīgā Šovbiznesa organizāciju un vadību, to pametis,
jaunības maksimālismā izlemjot doties uz
Losandželosu studēt aktiermeistarību. „Tā
es biju izdomājis un aizbraucu uz Ameriku, jā... bet tā es līdz Losandželosai
netiku.” Laiks paskrēja, apciemojot radus un draugus, kā arī apmeklējot dažādus
bārbekjū un grilēšanas pasākumus, jo Roberts darbojas Latvijas Steiku klubā.
„Tieši tur es sapratu, ka tas šovbizness man nav tik būtisks. Visi uz to
skrien, un visi tur grib būt, bet tā lauksaimniecība... Jā. Ja tas ir iesākts,
žēl kaut ko tādu atstāt.”
Laukos fiziskais darbs paliek arvien mazāk, tā vietā vairāk – tas atbildīgais darbs, arī šobrīd.
Atgriezies mājās,
Roberts sapratis, ka līdzdarbosies ģimenes biznesā laukos – ar piensaimniecību.
Šobrīd saimniecībā ir ap 230 lopiem, no tiem ap 70, 80 slaucamajām govīm. Piens
tālāk tiek nodots akciju sabiedrībai „Valmieras piens”. Šī gada februārī
Roberts kopā ar abiem brāļiem izveidojis jaunu būvniecības projektu, kas paredz
saimniecību palielināt līdz 320 slaucamām govīm, 200 jaunlopiem. Šim projektam
piesaistīts Eiropas Savienības struktūrfondu atbalsts, arī iepriekš realizēti
daži salīdzinoši mazāki projekti jaunas tehnikas iegādei.
„Man patīk teiciens –
ja darīsi, tad būs, ja nedarīsi – nebūs,” teic Roberts. Tā kā ar entuziasmu un
apņēmību var panākt daudz. Puisis piekrīt, ka dzīve laukos ir grūtāka nekā
pilsētā, jo laukos vienmēr ir darbs un vasarā nereti darba diena sākas sešos no
rīta, bet beidzas vienos naktī, nākamā darba diena sākas atkal sešos utt. „Es
gan nesaku, ka tur – citur – ir viegli. Bet liels prieks ir būt saimniekam savā
zemē.” Roberts novērojis, ka šobrīd situācija Latvijas laukos nav iepriecinoša.
Daudzas zemes platības iznīkst tukšas, nesakoptas. „Pabraucot apkārt, nevajag
jau tālu braukt. Nav jau tā, ka tikai Latgalē ir kaut kas. Vajag tikai piecus,
desmit kilometrus apkārt pabraukt un paskatīties – tik daudz ir ko tīrīt un ko
sakopt.”
Pilsēta nevar bez laukiem un lauki nevar bez pilsētas. Tie viens otru papildina.
Otrkārt, laukos trūkst
jauniešu, kuri darbotos lauksaimniecībā. „Laukos fiziskais darbs paliek arvien
mazāk, tā vietā vairāk – tas atbildīgais darbs, arī šobrīd. Tehnikas ir dārgas
un iekārtas, kas tev ir jāapgūst, jāuzpasē.” Laukos arvien vairāk ienāk
tehnika, ar kuru jāstrādā izglītotiem un atbildīgiem cilvēkiem, uzskata Roberts.
Jautāts, vai tuvāko gadu laikā tehnika pilnībā neaizstās cilvēku darbu laukos,
Roberts atteic: „Ir jādod cilvēkiem iespēja strādāt.”
Jautāju – vai lauki un
pilsētas ir divas dažādas pasaules? Roberts atbild, ka pilsēta nevar bez
laukiem un lauki nevar bez pilsētas. Tie viens otru papildina. „Mums pilsēta ir
ļoti tuvu un mēs visu dienu daudz braucam uz pilsētu šurpu, turpu un atpakaļ.
Vairākas lietas, kas nepieciešamas ir tikai pilsētā. Mums visu laiku ir saikne
ar pilsētu.” Savukārt pilsētniekiem liela daļa lauku produktu ir kas
ekskluzīvs. Saikni starp laukiem un pilsētu Roberts uztur, darbojoties arī
Latvijas steiku klubā, organizējot un piedaloties dažnedažādos pasākumos
gardēžiem kā pilsētās, tā laukos. „Man liekās, ka man nekas cits neatliek, kā
saistīt savu dzīvi ar laukiem visu mūžu. Man tas patīk un šobrīd ir tā, ka es
jau šaubos, ka kaut kas varētu mainīties.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru