Latvijas lauksaimniecība - sadrumstalota

Dzidra Kreišmane

Pagājušonedēļ viesojāmies Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tostarp tikāmies ar universitātes galveno speciālisti maģistrantūras jautājumos, akadēmiskās studiju programmas „Lauksaimniecība” direktori, Latvijas Agronomu valdes locekli Dzidru Kreišmani.

Tālāk par pašreizējo situāciju Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības politiku un nelauksaimnieciskajām iespējām Latvijas laukos.

Pēc Dzidras Kreišmanes, lauksaimniecību var raksturot ar vienu vārdu „sadrumstalota”. Pašreizējo situāciju, pirmkārt, raksturo ārkārtīgi dažādi saimniecību platību lielumi. No tā izriet arī tas, ka mazajām un lielajām saimniecībām tostarp ir diametrāli pretējas intereses. „Ja lielie, intensīvie ražotāji prasa, lai atbalstītu ražošanu, tad mazie atkal prasa atbalstu, lai viņi vispār izdzīvotu.” Iedomāsimies šādu ainu, ja lielajām saimniecībām stāv pieci John Deere traktori pie sētas un viņiem vajag vēl, tad ko, piemēram, vajag mazajiem.

Vidējais saimniecības lielums Latvijā ir 23 hektāru. Iedomājoties, ka citi apsaimnieko pat 2000 hektāru, ir skaidrs, ka šīs platību atšķirības ir ārkārtīgi lielas. Situācija Latvijā gan nav unikāla, līdzīgi ir mūsu kaimiņiem igauņiem, lietuviešiem.

Otrkārt, sadrumstalotību iespējams attiecināt uz dažādajiem ražošanas veidiem jeb piekoptajām metodēm. Ir konvencionālie intensīvie ražotāji, kas ražošanā izmanto dažādas agroķimikālijas un modernās tehnoloģijas, otri – mērenie ekstensīvie, kas domā arī par vides ilgtspēju un zemes auglību ilgtermiņā. Arī tiem ir diametrāli pretējas intereses. Tostarp vēl ir bioloģiskās saimniecības, kas ražo 100% dabīgu produkciju.

Galvenā problēma šobrīd ir pamatzināšanu trūkums lielai daļai lauksaimnieku, kas vajadzīgas, lai apzinātu situāciju un pieņemtu pareizos lēmumus. Dzidra Kreišmane uzskata, ka vismaz izpratnes līmenī lauksaimnieciskā izglītība ir nepieciešama. Taču patlaban lauksaimnieciskā izglītība ir tikai kādai ceturtdaļai no lauksaimniecībā strādājošajiem.

Par spīti bieži dzirdētajam, ka Latvijas zemnieki no Eiropas nesaņem pietiekamu atbalstu, Dzidra Kreišmane uzskata, ka kopš pievienošanās Eiropas Savienībai 2004.gadā Latvijas lauksaimniecībā investēti milzu līdzekļi. Pēdējā plānošanas posmā, kas beigsies šogad, Eiropas atbalsts bijis pāri miljardam latu. Atgādinu, ka tajā pašā laikā gribam vēl. „Te jau ir tas trakums! Gandrīz gribas teikt, ka naudas jau nekad nav pietiekami.” Kā šī situācija veidojusies? Kas mums ir par problēmu? Kāpēc ar Eiropu tik grūti veicās sarunās par finansiālā atbalsta palielināšanu? „Mums ir ārkārtīgi liela pelēkā ekonomika, ja? Liela daļa lauksaimniecībā saražotās produkcijas netiek oficiāli deklarēta. Bet Brisele strādā ar faktiem, kas ir balstīti statistikā. Statistikā ir skaidri un gaiši pateikts, ka mums ir 2,3 miljoni hektāru izmantojamās zemes. Reāli rēķinot, ko izmantojam, tie ir 1,7 miljoni hektāru. Tie visi cipari statistikā tā arī tur stāv. Otrs cipars, kas parādās statistikā, ir saražotās produkcijas daudzums,” iezīmē Dzidra Kreišmane. Brisele redz, kas ir oficiāli pārdots ar atskaitēm. Rezultātā uz kopējo platību saražotās produkcijas daudzums ir ļoti mazs. Reāli lielu daļu saražotās produkcijas saimnieki nedeklarē, kā rezultātā rodas pelēkā ekonomika.

„Briselei tūlīt ir pretarguments – kāpēc jums vajag lielākas subsīdijas? Nevajag! Ja ir tāda ražība, tad jau resursus jums arī nevajag priekš tādas ražības.” Šajā situācijā arī pašiem zemniekiem ir jāuzņemas atbildība. Pelēkā ekonomika mazāk ir piensaimniecībā, jo pienam patlaban ir kvotas, pēc kurām vadoties notiek darbs tirgū. Savukārt pārējās nozarēs tiek piekopta prakse – pārdošu kaimiņam, pārdošu uzpircējam, kas iebrauc manā sētā, un tas oficiāli statistikā neparādās. „Aptuveni 40% produkcijas aiziet garām oficiālajai statistikai. Tie ir milzīgi cipari.” No vienas puses, zemniekus var saprast. Darbojoties pelēkajā ekonomikā, ir iespēja izvairīties no nodokļiem, turklāt tā ir iespēja ātri dabūt naudu sev kabatā.

„Par to, ka jauniešiem ir vieta laukos, tam noteikti es piekrītu.” Svarīgi, lai jaunieši ienāk laukos, jau ar vajadzīgajām pamatzināšanām. Attiecīgi uz nākamo plānošanas periodu jaunietim tiks prasīta lauksaimnieciskā izglītība, lai tas sāktu savu uzņēmējdarbību laukos. Patlaban gan visbiežāk laukus izvēlas jaunieši, kuru vecākiem vai vecvecākiem jau ir saimniecība. „No mūsu uzņēmējdarbības studentiem divas trešdaļas ir zemnieku bērni. Tātad viņi šeit izstudē un aiziet vai nu pārņemt saimniecības, vai paši saimniekot. Tā pēctecība pakāpeniski ieiet lauksaimniecībā.”

Jaunietim, kuram nav zemes, ko apsaimniekot, faktiski arī iespējas iegādāties savu zemes gabalu ir mazas. „Katram zemes gabalam ir savs īpašnieks. Cita lieta – vai to apsaimnieko, vai neapsaimnieko. Bet, ja jaunietim nav tās vecmāmiņas ar to zemi, tad šobrīd [laukos] attīstāms lauciņš, kas nav attīstīts, tā ir šī te kooperatīvu veidošana un nelauksaimnieciskā uzņēmējdarbība. Dažādu pakalpojumu sfēra laukos ir, neteiksim bērnu autiņos, bet [iespējas] ir ārkārtīgi lielas.” Lai to sāktu, protams, vajadzīga uzņēmība, bez tās nekur. Uzņēmība, zināšanas, un uz priekšu!